Ak, cik neprātīga bija mūsu ar vīru mīlestība! Mēs ne dienu nespējām nodzīvot viens bez otra. Sakārtota dzīve, savs dzīvokli, labklājība. Un kad es paliku stāvoklī, viņš priecājies pat vairāk,nekā es pati. Mēs gaidījām puiku, bet piedzima meitene.
Šobrīd tas izklausās stulbi un cietsirdīgi, taču es ļoti ilgi nevarēju pierast pie bērna tikai tāpēc, ka tā ir meitene. Es ļoti gribēju dzemdēt savam vīram dēlu. Es jūtos nepilnvērtīga. Tas kļuva par manu kompleksu. Man bija kauns teikt, ka man ir meita.
Vīrs pamanīja manu attieksmi pret bērnu. No sākuma viņš centās mani pierunāt (kas pats par sevi ir briesmīgi – censties pierunāt māti mīlēt savu bērnu). Taču tad viņa pacietībai pienācis gals. Pāris dienas atpakaļ viņš pateica, ka aiziet pie citas sievietes. Tas bija pats briesmīgākais trieciens manā dzīvē. Nemaz nespēju iedomāties, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt.
Šobrīd, kad viņš vairs faktiski nedzīvo kopā ar mums, esmu sapratusi, cik ļoti viņš man ir vajadzīgs, viņš un mūsu meita. Viņa ir gatavā vīra kopija un viņā ir daļiņa no mums abiem. Taču viņš kategoriski atsakās atgriezties. Acīmredzot, visu to labo, kas bijis mūsu starpā, visu mūsu dzīvi ir pārsvītrojusi mana bērna nemīlēšana.
Šobrīd visā pasaulē man nav neviena dārgākā un mīļākā cilvēka par manu meitu. Viņai rit devītais mēnesis. Viņa ir skaista, jautra un dzīvespriecīga. Jāsaka “paldies” manai vīramātei – viņa man ļoti palīdz un mierina. Taču es gaidu savu vīru, gaidu, ka viņš piedos un atgriezīsies.
Avots: